Pasaulē
No veikala nozog seifu
Milicijas UAZiks ar operatīvajiem darbiniekiem ieradās notikuma vietā jau pēc četrdesmit minūtēm. Uz vietas dežurēja vietējais inspektors.
- Iespējams, viņi izmantoja ķeksi, - viņš dalījās savās pārdomās ar atbraukušajiem. - Cik gadus tas karājās ugunsdzēsības, un te pēkšņi kļuva par nozieguma ieroci.
Ķeksis ar acīmredzamiem iespiedumiem mētajās tepat, pie veikala lieveņa. Izmeklētājs liecinieku klātbūtnē ķērās pie notikuma vietas apskates. Jau no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka zagļi darbojusies rūpīgi un profesionāli: nekas nebija apgāzts, visas preces kārtīgi stāvēja saliktas plauktos. Uz grīdas varēja saskatīt tikai iesaiņojuma papīra loksnes gabalu ar izplūdušu papēža nospiedumu. Tikmēr veikala sargs (tieši viņš bija tas, kurš izsauca miliciju) apjucis klāstīja pagājušas nakts notikumus.
- Es neko nedzirdēju. Godīgi jums saku. Ne balsis, ne kādu citu troksni. Kad es devos apgaitā, pamanīju, ka pie durvīm nav piekaramās slēdzenes un tās ir nedaudz atlauztas,” protokolā paskaidroja sargs.
Arī pārdevēji neko daudz piebilst nespēja. Nē, viņi nebija manījuši veikalā kādus aizdomīgus cilvēkus, kas jautājuši par gaidāmo deficīta preču pievedumu. Patiešām, no plauktiem nebija paņemts. Trūka tikai seifs ar naudu.
Izmeklētāji pieļāva, ka noziedznieki centīsies pēc iespējas ātrāk atbrīvoties neparocīgās taras, lai gan, visticamāk, viņi bija ieradušies ar automašīnu.
Patiešām, mežā, kur ceļš no ciemata ved uz Pleskavas šoseju, viņi atrada metāla kasti. Blakus mētājās lauznis un liels papīra maiss, kurā nezināmie, acīmredzot, nesa savu laupījumu.
Sākotnējie secinājumi bija šādi: spriežot pēc rokraksta, zādzību pastrādājuši prasmīgi garnadži. Viņi rīkojās riskanti, jo veikals atradās ciemata centrā, apgaismotā vietā un tam bija diennakts apsardze. Taču zādzības laikā viņi acīmredzot bija steigušies, jo nozieguma rīks tika atstāts notikuma vietā.
Veikala pārdevēju un tuvējo māju iedzīvotāju nopratināšana nedeva nekādus rezultātus. Pēc visa spriežot, likumpārkāpēji nebija vietējie. Taču kāda sirmgalve, pamostoties naktī, bija manījusi žiguli ar citas republikas numura zīmēm.
Šādas automašīnas tobrīd tikko bija parādījušās uz Latvijas ceļiem un piesaistīja apkārtējo uzmanību.
Lieciniece pat atcerējās numuru - LEO 56-68. Tās bija Ļeņingradas numura zīmes. Rīgas izmeklētāji nekavējoties sazinājās ar saviem Krievijas kolēģiem. Noskaidrojās ļoti interesantas detaļas.
Izrādījās, ka minētā numura zīme piederēja automašīnai “Moskvich”, nevis žigulim, turklāt tā jau sen bija norakstīta. Izmeklētāji pārbaudīja līdzīgus numurus, jo lieciniece varēja kļūdīties. Taču arī te nesakrita ne sērija, ne automašīnas marka. Iespējams, zagļi izmantoja viltotas numura zīmes. Izmeklētājiem nācās atzīt, ka šis izmeklēšanas pavediens ir pārtrūcis.
Veikala zādzība Pleskavas apgabalā
Aptuveni tajā pašā laikā veikalu zādzības sāka notikt arī Pleskavas apgabalā Krievijā. Rokraksts bija līdzīgs – zagļi darbojās naktī. Kārtējais pārtikas veikals tika apzagts Lavru ciematā, netālu no Latvijas robežas.
Taču šeit noziedznieki bija atstājuši pēdas - divus lielus vīriešu zābaku nospiedumus sniegā. Blakus mētājās rullītī saritināts žurnāla “Sputnik kinozriteļa” janvāra numurs bez jebkādām adreses norādēm.
Acīmredzot noziedznieki lasīja žurnālu, lai īsinātu laiku ceļā. Tad tas tika saritināts un ielikts bikšu kabatā. No turienes tas bija izkritis, īpašniekam izdarot strauju kustību. Tiesa, šādi žurnāli bija nopērkami gan Krievijā, gan Latvijā.
Tad operatīvo darbinieku uzmanību piesaistīja veikala tirdzniecības zālē uz grīdas esošā kārbiņa ar vairākiem izdegušiem sērkociņiem. Uz kārbiņas, kas bija ražota Rīgas rūpnīcā “Komēta”, bija attēlots sarkans klauns. Izrādījās, ka Krievijā šādus sērkociņus iegādāties nevarēja, šī sērija tika pārdota tikai Latvijā. Tātad zagļi bija no Latvijas.
Rezultātā krimināllietas izmeklēšanai atkal pieslēdzās Latvijas detektīvi. Operatīvo darbinieku rokās bija vēl viens pierādījums – ļoti specifisks žurnāls. Tika nolemts aprobežoties ar teritorijām, kas robežojas ar Krieviju. Izrādījās, ka Vidzemē un Latgalē tiek piegādāti tikai pieci šāda žurnāla eksemplāri, turklāt tas tiek izplatīts tikai abonentiem. Saņēmēji bija lauku kinomehāniķi. Viņi visi tika pārbaudīti.
Kinomehāniķis Raimonds no Alūksnes
Izmeklētāju uzmanības lokā nonāca kinomehāniķis Raimonds, kurš darbojās Alūksnes rajonā. Naktī, kad notika zādzība, viņš demonstrēja vēlu seansu, pēc tam devās mājās – uz Alūksni. To apstiprināja radinieki. Taču kinomehāniķim bija labs draugs Sandris, kuram nez no kurienes bija nauda, un daudz naudas. Vīrietis nekur nestrādāja, dzīvoja pie vecākiem un bieži kaut kur brauca, sakot, ka dodas uz Rīgu, kur viņam dzīvojot draudzene.
Izmeklētāji uzmeklēja šo draudzeni, kura strādāja kāda Rīgas aptiekā. Cilvēku nebija daudz, un operatīvais darbinieks uzreiz atpazina viņu interesējošo sievieti. Paraugoties uz viņu, izmeklētājs pēkšņi pamanīja ko tādu, kas uzreiz lika nostrādāt viņa profesionālajai atmiņai. No lauku veikaliem nozagto lietu sarakstā bija pieci zelta pulksteņi ar piekariņu...
Iegādājies piramidona paciņu pret galvassāpēm par 45 kapeikām, operatīvais darbinieks starp citu apvaicājās, kur tik skaista sieviete dabūjusi tik elegantu pulksteni. Farmaceite saminstinājās, vispirms pasakot, ka viņai to uzdāvinājis vīrs, bet pēc tam piebilda, ka šādus pulksteņus pārdod viņas paziņa. Un, ja jūs tiešām vēlaties tādu iegādāties, varat atnākt no rīta.
Veicot kratīšanu viņas dzīvoklī, tika atrasti trikotāžas auduma baķi, zelta pulksteņi un citi dažādos laikos no veikaliem nozagti priekšmeti. Nelaimīgā dzīvokļa saimniece turpināja atkārtot vienu: “Mans vīrs to atnesa... viņš zina... solījās tuvākajās dienās atbraukt…” Bet “vīrs” atbraukt nesteidzās.
Izmeklētāji uzmeklēja Rīgā vietas, kur viesis no Alūksnes bija savs cilvēks. Starp tām bija arī viena no Rīgas celtniecības un montāžas pārvaldei piederošajām kopmītnēm. Tieši tur Sandris tika aizturēts.
Aizdomās turamais spītīgi noliedza savu līdzdalību veikalu zādzībās. Taču, kad viņam parādīja draudzenes dzīvoklī konfiscētos priekšmetus, viņš tikai nomurmināja: “Nolādētā lelle.”
Pēc tam aizturētais sāka sniegt liecības un nodeva savu līdzzinātāju Raimondu. Viņi kopā pastrādāja zādzības, galvenokārt Krievijā, lai apgrūtinātu izmeklētāju darbu. Latvijā viņu zādzību sarakstā bija tikai viens veikals – Vangažos. Uz turieni viņi devās ar automašīnu “Žiguļi” ar viltotām Ļeņingradas numura zīmēm, kas iegādātas, kā vēlāk tika norādīts krimināllietas materiālos, “no nenoskaidrotas personas”.
Kopumā viesi no Latvijas atzinās piecās zādzību epizodēs. Viņiem tika piespriesta brīvības atņemšana uz vairākiem gadiem, savukārt viņu līdzzinātāja no aptiekas saņēma nosacīts sodu par neziņošanu un zagtu preču glabāšanu.
Aleksandrs VALTERS
