Pasaulē
- Vispirms sagaidīsim Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmumu mūsu iepriekšējā prasībā par bērnudārziem. Tā tika iesniegta jau 2019. gadā, t. i., faktiski pirms pieciem gadiem, un tā arī ir saistīta ar reformas likumības jautājumiem (tolaik Latvijas iestādes pieņēma 50/50 mācību proporciju bērnudārzos – dzimtā valoda/valsts valoda). ECT spriedums šajā lietā būs nākamnedēļ, un tad atkarībā no tā, kāds tas būs, mēs lemsim par argumentāciju.
- Tātad šobrīd nav jautājums par to, iesniegt vai neiesniegt protestu? Jautājums ir tikai par argumentāciju?
- Jā, vispirms mēs vēlamies saprast, ar ko mums ir darīšana, ar kādiem izejošiem datiem (par labu kam tiks pieņemts lēmums), un tad būs skaidrs, ar ko varam rēķināties, iesniedzot apelāciju ECT, un uz kādiem argumentiem varam balstīties. Galvenais ir saprast, vai mums vispār ir kādas izredzes uzvarēt šajā lietā. Galu galā mūsu mērķis nav iesniegt apelāciju tikai apelācijas dēļ, bet gan gūt maksimālu labumu – lai mūsu argumenti pārliecinātu tiesu. Tāpēc tagad mēs apsveram savas iespējas, ņemot vērā neskaitāmos iepriekšējo tiesu negatīvos lēmumus, un joprojām nezaudējam cerību atrast kādus argumentus, kas liktu ECT mūs uzklausīt.
- Kā vecāki uztvēra tiesas lēmumu par privātajiem un pašvaldību bērnudārziem un skolām? Vai viņi ir ar jums to apsprieduši?
- Daudzi no tiem, kam ir būtiski, lai viņu bērni varētu mācīties dzimtajā valodā, jau ir pārcēlušies uz ārzemēm – Vāciju, Igauniju vai Lietuvu, kur ir iespējams mācīties krievu valodā. Šie vecāki ar nepacietību gaidīja tiesas lēmumu, nezaudējot cerību atgriezties Latvijā. Un arī tagad, kad tiesa pieņēma negatīvu lēmumu, daudzi no viņiem mums zvanīja un apliecināja, ka nav zaudējuši cerības - viņi ir gatavi atgriezties Latvijā, ja apelācija tiks apmierināta un viņu bērniem tiks atgrieztas tiesības mācīties dzimtajā valodā.
-Tātad vecāki izvēlējās pamest Latviju, nesagaidot galīgo spriedumu?
- Viņus var saprast, jo tiesas ilgst gadiem, bet bērniem ir jāmācās šeit un tagad. Ir kaut kā jādzīvo, un ir jādomā par saviem bērniem. Tāpēc cilvēki izvēlas sev piemērotu dzīvesvietu ar iespēju mācīties dzimtajā valodā. Tajā pašā laikā viņi ir gatavi jebkurā brīdī atgriezties Latvijā, ja situācija mainītos. Izglītība krievu valodā Latvijā joprojām ir ļoti pieprasīta, tāpēc mums ir jēga cīnīties. Spriežot pēc pēdējā laikā pieņemtajiem ST lēmumiem un argumentiem, viss, kas attiecas uz izglītību, šobrīd ir ļoti politizēts. Sanāk, ka tas, kurš ir spēcīgāks, tas arī diktē skolām savus noteikumus.
- Vai jums neradās iespaids, ka uz tiesu tika izdarīts politisks spiediens?
- Domāju, ka šāda lēmuma iemesls slēpjas tajā, ka vispārējais stāvoklis sabiedrībā ir tāds, ka daudziem cilvēkiem, arī tiesai, ir vēlme izmantot krievu valodai nelabvēlīgo brīdi un vēl vairāk sašaurināt krievvalodīgo iespējas un tiesības. Un tagad viņiem ir ļoti grūti aizstāvēt savas tiesības! Un tiesas arguments par to, ka “situācija Latvijā ir unikāla, tāpēc pieņemts šāds lēmums”, neiztur nekādu kritiku – galu galā Igaunijā “unikalitāte” nav mazāka nekā Latvijā, bet tur tiesa tomēr noraidīja mēģinājumus sašaurināt krievvalodīgo izglītību. Rezultātā gan Igaunijā, gan Lietuvā bērni turpina mācīties krievu valodā tāpat kā līdz šim.
Kamēr visas šīs tiesas velkas garumā, daudzas ģimenes ir aizvedušas savus bērnus uz kaimiņvalstīm, tostarp Baltijas valstīm, un turpina saņemt kvalitatīvu izglītību dzimtajā valodā, kamēr vecāki maksā nodokļus citas valsts budžetā. Starp citu, situācija Ukrainā ir vēl unikālāka nekā Latvijā – tur notiek karš, bet, neskatoties uz to, arī tur ir atļautas privātās mācību iestādes krievu valodā.
Mūsu tiesas lēmumus ir grūti komentēt, jo tur vairs nav jurisprudences, pirmajā plānā ir izvirzījusies politika. Un tas ir ļoti skumji.
- Kas tieši vedina tā domāt?
- Agrāk bija iespējams atsaukties uz tiesas precedentu, un tiesa bija konsekventa, pieņemot savus lēmumus. Jurisprudence nozīmē, ka normas ir nemainīgas, un mēs tās piemērojam dažādās situācijās. Šajā situācijā es nesaprotu, kas ir norma: vakar ST spriedumā norma bija viena, šodien jau pavisam cita. Pirms trim gadiem tiesa teica, ka bilingvālā izglītība veicina labākus rezultātus, tostarp iespēju apgūt dzimto valodu, tāpēc mazākumtautību izglītībā 0/100 attiecība ir nepieļaujama, ir jāsaglabā vismaz kaut kāds dzimtās valodas īpatsvars izglītībā. Tagad viss ir citādāk, un šie argumenti un lēmumi ir pilnībā aizmirsti, it kā to nekad nebūtu bijis.
Mēs uzdodam jautājumu, kā tad tā, jūs taču teicāt, ka valodas īpatsvars 0/100 mazākumtautību izglītībā ir nepieļaujams? Mums tiek apgalvots, ka šis lēmums bija par proporciju, bet pašreizējais lēmums ir par izglītību kopumā. Tiesu praksē tā nedrīkstētu būt. Izrādās, ka agrāk jūs uzskatījāt mazāk smagu pārkāpumu par pārkāpumu, bet tagad jūs uzskatāt, ka rupjš pārkāpums ir norma. Es nedomāju, ka tas ir labi. Sanāk, ka tas nav juridisks lēmums, bet gan politisks lēmums ar jurisprudences elementiem. Tāpēc man ir grūti kaut ko komentēt no juridiskā viedokļa: jurisprudence šeit, diemžēl, ir cietusi fiasko.
- Jūs sakāt, ka daudzi vecāki ir aizbraukuši, bet ir gatavi atgriezties, ja apelācija ECT dos rezultātus. No kurām valstīm cilvēki varētu atgriezties?
- Skaidrs, ka, ja Latvijā vairs nebūs iespējams iegūt izglītību dzimtajā valodā, pat privātajās skolās, tas palielinās vēlmi aizbraukt – tam ģimenēm, kurām dzimtās valodas un kultūras saglabāšana ir principiāls jautājums. Daži cilvēki, cik man zināms, ir aizbraukuši uz Turciju, daži uz Vāciju, daži uz Franciju, jo gan tur, gan tur ir krievu skolas, Helsinkos ir krievu skola, Berlīnē ir pat bilingvālas municipālās skolas ar krievu-vācu mācību valodu. Tātad ir iespēja mācīties dzimtajā valodā, un Vecās Eiropas valstīs, ne tikai pie mūsu kaimiņiem Baltijā, var turpināt mācīties. Daži cilvēki ir devusies uz Krieviju, daži cilvēki Latvijā savus bērnus atdevuši mācīties starptautiskajās skolās. Tā kā krievvalodīgajiem vairs nav iespējas mācīties dzimtajā valodā Latvijā, izrādās, ka var doties jebkur – visa pasaule ir atvērta, lai mācītos svešvalodā. Izvēle ir plaša. Tāpēc ģimenes izvēlas valstis ar augstāku labklājības līmeni un labāku izglītību.
Un ja vēl izglītība latviešu valodā būtu augstā līmenī, taču tā nav. Izglītība Latvijā piedzīvo nopietnu krīzi, katastrofāli trūkst skolotāju. Rezultātā palikušajiem pašiem nākas veidot savu izglītības saturu.
- Kā tieši?
- Nu, piemēram, ja skolā netiek pasniegta fizika, jo nav skolotāja vai arī tas nepārtraukti mainās, bērnam tiek meklēti privātskolotāji vai fizikas pulciņš. Vecākiem nākas izlocīties - kursi, privātskolotāji, kaut ko dod skola, kaut ko apgūst paši – rezultātā sanāk tāds kā izglītības puzlis, kas jāsaliek no dažādiem avotiem. Skola tagad nesniedz pilnvērtīgu izglītību kā tādu, ņemot vērā visus faktorus, ne tikai valodu, tā ne par ko neatbild, bet kaut ko māca. Nu attiecīgi atbildīgs vecāks cenšas saprast, kas skolā pietrūkst, un atrast to privāti, lai bērnam nebūtu robi zināšanās. Privātskolas skolas priekšrocība ir tā, ka vecāki var mierīgi strādāt, neuztraucoties par izglītības kvalitāti. Jūs pasūtat un pērkat visu pakalpojumu kopumā - lai bērns apgūtu programmu, nokārtotu eksāmenus un lai izglītība tajā pašā laikā būtu dzimtajā valodā. Tagad šī pakalpojuma vairs nav. Tas pats ir arī pašvaldību skolās - jūs pasūtat valstij universālo izglītību, vēloties būt pārliecinātam, ka jūsu bērns saņems zināšanas visos mācību priekšmetos, bet jūs mierīgi nodarbojaties ar savām lietām, kamēr skolotāji mācīs.
Tagad, pašreizējā situācijā, mēs saskaramies ar to, ka šāda universāla pakalpojuma nebūs ne par brīvu, ne par naudu. Nu, mums vēl paliks dažas elitāras skolas – ģimnāzijas, taču tie, kas elitārajā skolā nebūs tikuši, universālo izglītības pakalpojumu nesaņems.
Viņiem būs kaut kāda veidā jāapgūst tas, kā viņiem skolā pietrūkst – pulciņos, ar privātskolotāju, neformālajā izglītībā, kaut kur citur. Taču ir skaidrs, ka visiem bērniem tas nebūs pieejams, kaut vai pat finansiālu apsvērumu dēļ.
