Pasaulē
Sergejs Magņitskis (1972-2009) bija Krievijas pilsonis. Pirms apcietināšanas un nāves „Matrosskaja tišina” izolalatorā strādāja britu konsultāciju uzņēmumā Firestone Duncan,kuru vadīja nodokļu un audita nodaļu, sniedzot juridiskus pakalpojumus cita starpā arī britu ārzonas,Gērnsijas salā fondam Hermitage Capital Management(HCM) Šis fonds dibināts 1996. gadā un specializējās darījumos Krievijas tirgū.
Sākotnēji šis fonds centās uzturēt labas attiecības ar Krievijas varu, atbalstot finansiāli V.Putina kampaņas un politiku. Tomēr 2005. Gadā HCM tika iekļauts Krievijas melnajos sarakstos kā „drauds nacionālajai drošībai”. Respektablais žurnāls „The Economist” tolaik rakstīja, ka fonds ir kritis nežēlastībā, jo tā vadība kavēja naudas plūsmas, kas tika novirzāmas „korumpētiem birokrātiem un viņu līdzdalībniekiem uzņēmējiem”. Savukārt Krievijas Izmeklēšanas komiteja paziņoja, ka HCM fonds ar vairāku firmu palīdzību ir realizējis vērienīgas shēmas, ar kurām no Krievijas valsts tika izzagta milzīga nauda.
Uzturot šīs apsūdzības, 2008.gadā Magņitskis tika apcietināts un ievietots cietuma izolatorā, kur 2009.gada 16.novembrī, septiņas dienas pirms gada termiņa iztecēšanas (tas Krievijā ir maksimālais termiņš, kurā drīkst turēt apcietinājumā pirms tiesas) mira.
Oficiāli tika apgalvots, ka tieši Magņitskis ir izstrādājis shēmas, kuru rezultātā Krievijas valsts budžets ir zaudējis apmēram 84 miljonus eiro. Reizē ar Magņitski apsūdzēts tika HCM vadītājs, Lielbritānijas pavalstnieks (deviņdesmitajos gados šis vīrs atteicās no ASV pilsonības) Viljams (Bils) Brauders (William (Bill) Browder), taču Brauderam apsūdzība tika uzrādīta neklātienē: viņam nebija iespēju apmeklēt Krieviju kopš 2005.gada novembra, kad viņam tika anulēta Krievijas vīza.
HCM parūpējās, lai Magņitska nāve izsauktu plašu starptautisku ažiotāžu. Galu galā (lielā mērā pateicoties Viljama Braudera aktivitātei) tā kļuva par ieganstu, lai ASV un mazliet vēlāk Kanāda 2012.gadā pieņemtu tā saukto Magņitska likumu.
Atbilstoši šim likumam cita starpā tika noteiktas personiskas sankcijas pret personām, kuras likuma autoru ieskatā, ir „atbildīgas par cilvēka tiesību un likuma pārkāpumiem Krievijā”. Sākotnēji likums bija vērsts pret personām, kuras, atbilstoši amerikāņu varas iestāžu informācijai, bija līdzvainīgas Magņitska nāvē. Krievija argumentē ar to, ka Magņitska apsūdzība bija saistīta ar reālu korupciju no HCM puses. Taču jāatzīst: sakarā ar to, ka Magņitska krimināllieta tā arī nenokļuva līdz tiesai, šos apgalvojumus šodien nav iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt.
Jau pati Magņitska likuma virzība liecina, ka abām pusēm šajā lietā ir pietiekami daudz slēpjama, lai to nebūtu iespējams vērtēt vienpusīgi.
Jauna likuma virzīšana ASV ir ārkārtīgi sarežģīts process. Atbilstoši statistikai ap 99% iniciatīvu ne tikai nekad nekļūst par likumiem, bet pat netiek iesniegti izskatīšanai Kongresā. Sevišķi tas sakāms par pēdējiem 10 gadiem, kad Senāts (augšpalāta) atrodas Republikāņu partijas kontrolē, turpretim Pārstāvju palāta (House of Representatives) vairākums ir Demokrātu partijai. Šādos apstākļos abu palātu atbalstu nespēj gūt pat valsts dzīvei vitāli nepieciešami likumi, piemēram ikgadējais valsts budžets. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc formāli fonda (HCM) un Lielbritānijas pilsoņa Viljama Braudera virzītais Magņitska likums neradīja pienācīgu uztraukumu un sākumā netika uztverts nopietni.
Līdz 2010. gada 16. aprīlī ASV senators, kurš vadīja ASV komisiju Eiropas drošības un sadarbības jautājumos , Bendžamins Kārdins, toreizējai ASV valsts sekretārei Hilerijai Klintonei nosūtīja oficiālu vēstuli ar ierosinājumu anulēt ASV iebraukšanas vīzas, kas izsniegtas kopumā 60 augsti stāvošām Krievijas tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, kā arī to ģimenes locekļiem. Kārdins paziņoja, ka „vīzu sankcijas” kļūšot par „svarīgu signālu korumpētajām amatpersonām Krievijā un visā pasaulē” un liecināšot, ka ASV „ir noskaņotas nopietni cīnīties pret ārvalstu korupciju”.2012. gada decembrī ASV Kongress pieņēma Magņitska likumu, tādejādi krasi sabojājot attiecības starp Vašingtonu un Maskavu.
2014. gada sākumā, kad Magņitska sankcijas tika paplašinātas pirmoreiz, par šīs akcijas pamatu kļuva Krievijas apšaubāmās darbības Krimā un Ukrainā. Taču pēc tam sankcijas ļoti strauji (bet uz tā paša tiesiskā pamata) sāka saistīt ar notikumiem Sīrijā, Irānā un sakarā ar personu piederību noteiktām politiskām grupām vai amatiem.
Kopš 2014. gada vislielākā sankcionēto personu grupa ir īpaši izceltās un bloķētās personas (SDN – Specially Designated Nationals and Blocked Persons). Šajā grupā ietilpināts Aivars Lembergs un ar viņu saistītie uzņēmumi. Vissāpīgākais, ko sankciju režīms nodara sarakstos iekļautajiem cilvēkiem un uzņēmumiem, ir tas ka ASV jurisdikcijā esošajām personām (fiziskajām un juridiskajām un to ārvalstu filiālēm un pārstāvniecībām, kā arī jebkurai personai, kas atrodas ASV teritorijā) ir aizliegti jebkādi darījumi ar SDN. Turklāt ASV bloķē visus SDN aktīvus, kam tiek klāt, un aizliedz šīm personām iebraukt Savienoto Valstu teritorijā. Tas arī viss, pie nosacījuma ja Magņitska saraksts nav legalizēts nacionālās likumdošanas līmenī.
Balstoties uz Magņitska likumu, ASV Valsts kases Ārvalstu kontroles birojs OFAC 2019.gada 9.decembrī „par korupciju” noteica sankcijas virknei personu Eiropā, Āzijā un Latīņamerikā. Līdz ar citiem Savienoto Valstu nežēlastībā krita arī Latvijas pilsonis, Aivars Lembergs.
Līdz ar pašu Lembergu sankcionētas tika arī, amerikāņuprāt, ar viņu saistītās struktūras. Par organizācijām, kuras pieder Lembergam vai atrodas viņa kontrolē, OFAC sākotnēji uzskatīja četras – Ventspils Brīvostas pārvaldi, Ventspils Attīstības aģentūru, Biznesa attīstības asociāciju un Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju. Ventspils Brīvostas pārvalde mazliet vēlāk no saraksta tika izsvītrota. Paralēli OFAC izdeva Globālo Magņitska vispārējo licenci Nr.1 (Global Magnitsky General License N1), kas ļauj uz 30 dienām ierobežot sarakstā uzskaitīto personu transakcijas. ASV noteikto sankciju rezultātā tika bloķēti Lemberga, viņa ģimenes locekļu un biznesa partneru aktīvi.
Šeit gribu piebilst – Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna izteikumi, kas ļāva domāt, ka tieši viņš ir ieteicis OFAC ierakstīt „oligarhu” Lembergu sankciju sarakstā, manuprāt, neiztur kritiku. Saraksts ir pilnīga OFAC „pašdarbība”, un to veido ASV prezidenta administrācija un tai tuvu stāvoši cilvēki. Tieši šajās aprindās arī jāmeklē tas lobijs, kas Savienotajās Valstīs darbojas pret Lembergu. Netieši par to liecina arī fakts, ka vēlāk n o sankciju saraksta tika svītrota tikai Ventspils osta. Iespējams to palūdza (ar cieņu nevis pazemīgi) kāds ASV pilsonis, kura kapitāla pieaugums cieši saistīts ar Ventspils ostas netraucētu darbību.
Ja iniciatīva tiešām būtu nākusi no Latvijas politiskajām aprindām tuva cilvēka, diezin vai dokumentā būtu sastopamas tik rupjas kļūdas, kā Lemberga nosaukšana par esošās vai bijušās valdības amatpersonu, kāds viņš protams nav, vai pārmetumi „korupcijā, kas saistīta ar valdības līgumiem”, vai „korupcijā, kas saistīta ar dabas resursu ieguvi”. Cita starpā Lembergs kā nepatiesu noraidīja OFAC dokumentā sastopamo apgalvojumu, ka viņam piederot Ventspils Brīvostas pārvalde un Ventspils Attīstības aģentūra. Tas pats attiecināms uz Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju.
Attiecīgi jādomā, ka Ventspils ostas darbība un attīstība ir saistīta ar ASV fizisku vai juridisku personu biznesu, turpretim pārējām organizācijām šādas saistības nav, tāpēc to izņemšanu no saraksta neviens nopietns cilvēks nav lūdzis.
Līdz šai dienai Magņitska likums tādā vai citādā formā ir ieguvis nacionālā likuma spēku ASV, Kanādā un trijās ES valstīs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Brauders uzskata, ka „tuvākajā laikā” Magņitska likums varētu tikt pieņemts arī Dānijā, Francijā, un Zviedrijā.
Atgādināšu, ka 2018.gada 8.februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēma un tajā pašā dienā spēkā stājās likums „Par aicinājumu noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām”.
Skaidrs, ka Lembergam nav nekādas saistības ar Magņitska lietu, bet dokuments S.484 „Global Magnitsky Human Rights Accountability Act” šo jautājumu ir vispārinājis un saistība ar Magņitska lietu vairs netiek prasīta. Latvijā Magņitska likumu lobēja un virzīja partija „Jaunā Vienotība”.
Vēlreiz nākas uzsvērt, ka Latvijas politiķi šajā lietā nav spējuši apstāties pie robežas, aiz kuras sākas tiesiskuma pelēkā zona, un par to liecina vietējo (ne ASV noteikto!) sankciju režīma attiecināšana uz Rīgas Brīvostu un attiecīgo likumu virzīšana arī pēc tam, kad OFAC svītroja Ventspils Brīvostu no sankcionēto organizāciju saraksta.
Kādi būtu galvenais secinājums no iepriekš aprakstītā?
Nepilnu astoņu gadu laikā – kopš 2012. gada, kad ASV un Kanādā tika pieņemti pirmie Magņitska likumi, līdz 2020. gada februārim – Magņitska lieta ir kļuvusi par pamatu jaunai starptautisko attiecību kārtošanas sistēmai. Lemberga precedents pats par sevi liecina, ka sankcijām pakļauto personu loks pašlaik praktiski nav ierobežots: ASV Valsts kases struktūrvienība OFAC par SDN var pasludināt jebkuras valsts – arī draudzīgas –pilsoni. Pašlaik OFAC sarakstā ir ne vien Krievijas, bet arī Ķīnas, Kambodžas,Irānas, Venecuēlas un citu amerikāņiem ne īpaši ērtu valstu pilsoņi. Bet vissliktākais stāvoklis ir tiem, kuru valstis Magņitska sistēmu ir atzinušas.
Būtībā SDN ir savdabīga radioaktivitātes zīme : sankcijas nav nāvējošas, taču tās, pirmkārt, ilgākā laika termiņā rada arvien lielākas problēmas un, otrkārt, saindē arī apkārtējos – sevišķi tos, ka ilgāku laiku atrodas pārāk tuvu SDN iezīmētajam cilvēkam vai nu radniecības, vai biznesa partnerības dēļ. Tāpēc cilvēkam, kam OFAC piešķīris SDN statusu, jārēķinās ar to, ka apkārtējie sāks izvairīties no iesaistīšanās darīšanās (ne tikai finansiālās vai biznesa, bet arī, piemēram, politiskās), lai paši neiekļūtu Magņitska sarakstā.
Ja Magņitska sistēmu vairāk vai mazāk legalizēs visā ES mērogā, tad tas SDN personām draud ar pēkšņām problēmām ar jau noslēgtiem līgumiem un pagātnē atvērtiem kontiem ES valstu bankās.
Igors Meija
