Pasaulē
Četru mēnešu laikā pēc sprieduma pasludināšanas sūdzības iesniedzēji var iesniegt apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tengizs Džibuti ir nolēmis to darīt. Šobrīd ar cilvēktiesību aizstāves Elizabetes Krivcovas atbalstu top attiecīga prasība.
- Kas bija izšķirošais faktors, lai pieņemtu lēmumu turpināt cīņu?
- Lieta tāda, ka saskaņā ar likumu divu mēnešu laikā pēc Satversmes tiesas pilna sprieduma publicēšanas parasti parādās Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas (ja tādas ir). Tad, lūk, mūsu gadījumā atsevišķās domas ir izteikuši veseli trīs tiesneši.
Jāatzīst, ka viena no šīm trim tiesnesēm nebija mūsu pusē, jo viņa apšaubīja mūsu tiesības runāt krievvalodīgās mazākumtautības vārdā, pamatojoties uz to, ka esam jaukta ģimene, kurā ir dažādu tautību pārstāvji – gruzīnu, ukraiņu un krievu. Tiesneses atsevišķajās domās tika analizēts, cik procentu no mūsu ģimenes asinīm ir gruzīnu, cik – krievu un cik – ukraiņu. Un tika izdarīti secinājumi – lai gan mēs visi esam Latvijas pilsoņi, mēs tomēr esam migranti vai migrantu pēcteči. Tas ir, faktiski ar vienas tiesneses atsevišķajām domām mūsu ģimenei faktiski tika liegtas pašnoteikšanās tiesības, pie kuras nacionālās minoritātes mums piederēt. It kā mūsu “minoritāte nav īsta”. Tika apgalvots, ka, tā kā mēs neesam vecticībnieki, kas Latvijā dzīvojuši pirms Pirmās republikas, mums neesot tiesību sevi pieskaitīt krievvalodīgo minoritātei, un tāpēc tiesai vispār nevajadzējis izskatīt mūsu pieteikumu.
Es principiāli nepiekrītu šim viedoklim, jo nevienam, izņemot pašu cilvēku, nav tiesību lemt par to, kādu valodu viņš uzskata par savu dzimto valodu. Savukārt reliģiskā un nacionālā piederība vispār ir dažādas lietas. Taču, kā redzam, tiesā izskanējušais bijušā prezidenta Egila Levita viedoklis, kurš arī mums liedza pašnoteikšanās tiesības, vismaz vienu tiesnesi ir pārliecinājis – sēkla ir nokritusi auglīgā zemē.
Ko lai saka, es priecājos, ka seši no septiņiem Satversmes tiesnešiem šo viedokli neatbalstīja. Un mūsu pieteikums tomēr tika izskatīts. Seši tiesneši uzskatīja, ka mūsu pašnoteikšanās faktors ir pietiekams. Galu galā mūsu bērni jau gadiem ilgi mācās krievu valodā, viņi uztver krievu kultūru kā savu, un bija arī citi faktori, kas spēlēja par labu mūsu pašnoteikšanās leģitimitātei.
Bet, protams, tas, kas mani iedvesmoja turpināt cīnīties par manu bērnu tiesībām mācīties dzimtajā valodā, bija divu citu tās pašas Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas. Viņi atbalstīja mūsu šaubas par faktiskā aizlieguma iegūt izglītību dzimtajā valodā pat privātajās izglītības iestādēs pareizību, ko mēs paudām savā prasībā. Un, ņemot vērā to, ka mūs uzklausīja, mēs nolēmām mēģināt šo lietu novest līdz galam, apstrīdot Satversmes tiesas spriedumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
- Tātad sākotnēji jums tomēr bija šaubas, vai ir vērts meklēt patiesību ECT?
- Nodoms turpināt cīnīties man bija, bet pēc tam, kad Satversmes tiesa ar balsu vairākumu noraidīja mūsu pieteikumu, radās vilšanās sajūta - it kā tu runā ar sienu un tevi vienkārši nedzird. Es šaubījos, vai ir vērts turpināt klauvēt pie aizslēgtām durvīm.
Taču pēc tam, kad divi Satversmes tiesas tiesneši publicēja savas atsevišķās domas, kurās viņi norādīja, ka nepiekrīt kopējam tiesas lēmumam, un paskaidroja, kāpēc, mēs sapratām, ka mūsu argumenti viņus tomēr ir pārliecinājuši. Tas, protams, ir ļoti pozitīvs fakts, un tas deva mums pārliecību un vēlmi ar jaunu sparu cīnīties par mūsu bērnu tiesībām uz kvalitatīvu izglītību.
- Viens no tiesnešiem, kas izteica atsevišķās domas, bija Artūrs Kučs, kurš tagad ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis. Vai tas arī jums dod pārliecību, ka jūs Eiropā tiksiet uzklausīti?
-Tas vieš pārliecību un drīzāk pat cerību, ka cilvēks ar tik augstu kvalifikāciju un dziļām zināšanām, zinātnes cilvēks ar lielo burtu, pauž savu nostāju Latvijā un vismaz daļēji saskata saprāta graudu mūsu šaubās. Turklāt viņš iet strādāt ECT (augstākajā instancē). Tas, protams, atstāj cerību, ka mūs uzklausīs arī tur, Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpēc mēs gatavojamies tiesvedībai.
Galu galā mums sanāk vesela palete: Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu, ka, jā, mazākumtautībām ir tiesības saņemt izglītību dzimtajā valodā, bet valsts faktiski ir ierobežojusi mūsu tiesības līdz nullei. Un mūsu bērniem tā rezultātā praktiski ir tiesības mācīties dzimtajā valodā tikai interešu pulciņos. Pat privātajās izglītības iestādēs. Es uzskatu, ka mums ir visas iespējas tikt uzklausītiem un uzvarēt šajā lietā.
