Pasaulē
Vai vietējie zemnieki spēj nodrošināt pieprasījumu?
Latvijas lauksaimnieki atkarībā no laikapstākļiem katru gadu parasti ievāc no 530 000 līdz 570 000 tonnu kartupeļu. Vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs gadā patērē 114 kg kartupeļu. Mūsu valsts ir starp desmit valstīm, kurās šie sakņaugi tiek īpaši godāti, ieņemot godpilno astoto vietu un nedaudz atpaliekot no Lietuvas ar 116 kg uz vienu iedzīvotāju.
Baltkrievija šajā sarakstā ieņem pirmo vietu. Vidēji katrs baltkrievs gadā apēd vairāk nekā 180 kg kartupeļu jeb aptuveni 0,5 kg dienā. Taču mūsu veikalu plauktos baltkrievu vai krievu kartupeļu nav. Iemesls ir sanitārie ierobežojumi.
Šī paša iemesla dēļ arī Latvijas zemnieku izaudzētajiem kartupeļiem ceļš uz Krieviju ir slēgts. Savukārt rūpnieciskā mērogā aizliegums ir spēkā kopš 2014. gada, kad Krievija noteica pārtikas embargo visām ES valstīm.
Taču pat valsts iekšienē Latvijas kartupeļu audzētājiem nākas konkurēt ar importa produkcijas piegādātājiem. Piemēram, Polijā gadā tiek novākti 6,33 miljoni tonnu kartupeļu, bet Vācijā - 9,67 miljoni tonnu. Dabiski, ka šo valstu lauksaimnieki var piedāvāt lielus produkcijas apjomus par zemām cenām. Turklāt šajās valstīs ir maigāks klimats, tāpēc kartupeļi nobriest ātrāk. Mazumtirgotāji to izmanto, lai nopelnītu.
Turklāt Latvijas statistikā nav iekļauti tehniskie kartupeļi, kas tiek audzēti cietes ražošanai. Tos iepērk rūpnīca Alojā. Ir arī kartupeļu šķirnes, kas īpaši paredzētas čipsu ražošanai. Tās tiek piegādātas rūpnīcai Ādažos.
Rezultātā sanāk, ka pārtikas kartupeļu valstī trūkst. Pretēji izplatītajam mītam, tirgos un veikalos nav atrodami lopbarības kartupeļi, ar ko baro mājlopus. Eiropā tos neaudzē, jo daudz lētāk ir barot tās pašas cūkas ar kombinēto lopbarību.
Par šķirnēm
Latvija var lepoties ar bagātām kartupeļu selekcijas tradīcijām. Cēsu pusē, Priekuļos pirmie izmēģinājumi, lai noskaidrotu ražīgākās kartupeļu šķirnes, tika uzsākti jau tālajā1838. gadā.
1913. gada 23. aprīlī uz 44 hektāru lielās Birzes mājas platības darbu sāka Cēsu izmēģinājumu stacija (tagad Priekuļu laukaugu selekcijas institūts). Šobrīd Institūta zemju platība, kurās bez kartupeļiem audzē arī graudaugus, pākšaugus un daudzgadīgos zālājus, ir 215 hektāri.
Pārdevēji mēdz teikt, ka pircēji parasti iedalās divās kategorijās. Ja pirmie vienkārši pērk kartupeļus, tad otrie interesējas par šķirnēm. Parasti viņi nosauc populārākās šķirnes, taču bieži vien pēc bumbuļu izskata nespēj tās identificēt.
Pēdējos gados ļoti populāra ir kļuvusi “Adretta”. Tā ir kartupeļu šķirne, ko vācu selekcionāri radījuši pirms vairāk nekā 25 gadiem. Vāciešu izaudzētie kartupeļi pārsteidza ar savu garšu, kā arī ar to, ka sākotnēji šādas šķirnes tika izmantotas lopbarībai. Jāsaka, ka dzeltenie kartupeļi nekad iepriekš netika audzēti ēšanai, bet gan kā barība mājlopiem. Taču ar “Adrettu” viss bija savādāk – pateicoties tās garšas īpašībām, šo šķirni sāka tiek plaši izmantot kulinārijā.
Latvijā ir arī savas šķirnes, kas radītas Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā. Piemēram, mūsdienās veikalu plauktos bieži var atrast tādas populāras šķirnes kā “Agrie dzeltenie” un “Priekuļu visagrie”. Tās visas ir slavenās Priekuļu šķirnes pasugas. Tomēr Latvijas audzētājiem ir grūti konkurēt ar lētajām ārvalstu sēklām. Tāpēc vietējo šķirņu kļūst arvien mazāk.
No kurienes prece?
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem uz cenu zīmes ir obligāti jābūt norādītai izcelsmes valstij. Turklāt Latvijai raksturīgiem dārzeņiem, augļiem un ogām ir noteikta samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme 5% apmērā (standarta 21% vietā). Šī likme attiecas arī uz kartupeļiem, taču tikai tiem, kas audzēti Latvijā.
Tomēr dažkārt gadās zem vietējo produktu izkārtnes slēpjas importa produkcija. Īpaši bieži šāds triks tiek izmantots tirgū. Bet saimniecībās kartupeļus audzē pēc vienādas tehnoloģijas, regulāri piebarojot ar slāpekļa mēslojumu (tiem pašiem nitrātiem) ātrākai augšanai un apsmidzinot ar ķimikālijām kaitēkļu un slimību apkarošanai.
Vienīgā atšķirība ir mūsu vēsākais klimats, salīdzinot ar Poliju vai Vāciju. Šajās valstīs kaitēkļi un patogēni vairojas aktīvāk, un, lai tos iznīcinātu, ir nepieciešamas lielākas pesticīdu devas.
Kā nekļūdīties, izvēloties kartupeļus
Daudzi labprātāk pērk lielākus kartupeļus, jo tos ir vieglāk mizot, atšķirībā no mazajiem bumbuļiem. Taču patiesībā labāk ir ņemt vidēja lieluma tupeņu (7-8 cm), jo tajos ir vairāk uzturvielu. Mizai jābūt gludai, bez plaisām.
Kartupeļu šķirnes atšķiras pēc cietes satura. Dažu šķirņu kartupeļu dzeltenā krāsa ir saistīta ar paaugstinātu karotīna saturu. Dzeltenās šķirnes parasti satur mazāk cietes nekā baltās šķirnes, bet vairāk nekā sarkanās šķirnes.
Jo vairāk cietes, jo labāki un garšīgāki būs vārītie kartupeļi. Jo mazāk cietes, jo labāki un garšīgāki būs cepti kartupeļi. Kartupeļi nekādā gadījumā nedrīkst būt zaļi! Tā ir zīme, ka tie satur alkaloīdus, kas ir indīgi. Kartupeļi kļūst zaļi, ja augšanas laikā tie ir pakļauti saules gaismai.
Viena no izplatītākajās kartupeļu slimībām ir lakstu puve, ko izraisa mikroorganisms Phythothora infestans. Ārēji šī slimība nemaz nav pamanāma, taču, pārgriežot bumbuli, var redzēt melnāku iekšējo daļu, kas nav ēdama. Turklāt uz kartupeļiem var būt mazi melni punktiņi vai caurumiņi - tās ir maijvaboles vai stiepļu tārpa pēdas, tāpēc pirms iegādes palūdziet pārdevēju pārgriezt vienu kartupeli.
Labāk ir ņemt tīrus kartupeļus bez pielipušas zemes. Šādā gadījumā jūs nepārmaksāsiet par svaru un varēsiet pārbaudīt bumbuļus, vai tie nav slimi vai zaļi. Tomēr atcerēties, ka mazgāti kartupeļi nav paredzēti ilgstošai uzglabāšanai.
Pirms pirkšanas iesakām pārbaudīt dažus bumbuļus, iedurot ar nagu: ja tie ir līdzīgi vatei, tas var liecināt par nitrātu klātbūtni. Kartupeļiem jābūt stingriem un elastīgiem. Agrīnajām šķirnēm ir ļoti plāna miza, to ir viegli nomizot, un kartupeļi ātri izvārās.
Taču šādi kartupeļi satur mazāk cietes, lai gan tas neietekmē to lielisko garšu. Un, ja miziņa ir ne tikai plāna, bet arī zvīņaina, tas norāda, ka kartupelis ir nenobriedis – ilgi uzglabāt to nevajadzētu. Vēlīnajām šķirnēm miza ir biezāka un gludāka.
Aleksandrs FEDOTOVS
