Pasaulē
Natalja un viņas kolēģi rūpējas par cilvēkiem ar demenci un tiem, kuru fiziskajai veselībai nepieciešama pastāvīga medicīniskā palīdzība un atbalsts. Taču atradās “vērīgi cilvēki”, kas uzskatīja par savu pienākumu uzrakstīt par pansionātu sūdzību. Un tas viss tikai tāpēc, ka darba sludinājumā bija norādīts, ka darbam ar vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieciešama krievu valoda.
“Kamēr jūs cīnāties ar valodu, mēs ar to strādājam. Cilvēki, kas sirgst ar demenci, un, starp citu, arī cilvēki pēc insulta, labi parāda to, kā cieš valoda, runa, komunikācija. Vai ir kas svarīgāks par to? Dažam ir afāzija, citam runas spējas nav traucētas, bet cilvēks dzīvo savā pasaulē un veido frāzi savā valodā. Taču viņu var saprast. Saskarsme, komunikācija veido lielāko daļu aprūpētāja darbā.
Tā, protams, nav tikai valoda, tā ir arī mīmika, žesti, pieskārieni, klausīšanās, skatieni.
Cilvēks ar demenci, kurš prot divas valodas, bieži vien vēlākā vecumā apgūto valodu pilnīgi vai daļēji aizmirst ātrāk (regress ir vērsts uz bērnību). Mums ir kliente no Anglijas, kura tur ir nodzīvojusi pēdējos gadus, precējusies. Šobrīd viņas vīram tur ir nepieciešama īpaša aprūpe, bet viņu radinieki pārveda uz šejieni, jo viņa pārstāja saprast angļu valodu.
Gan ar sirmgalvjiem, gan ar demenci sirgstošiem cilvēkiem ir svarīgi komunicēt viņa dzimtajā valodā, lai panāktu labu darba rezultātu, proti, uzticēšanos. Tieši to mēs darām savā darbā. Jūs neuzskatāt vārdu “uzticēšanās” par svarīgu?
Tomēr ir arī citas nianses. Piemēram, darbinieku saziņas valoda pansionātā ir valsts valoda. Bet man dzīvē vienmēr ir mācīts, ka cilvēka, kurš tevi nesaprot, klātbūtnē ir nepieklājīgi runāt valodā, kas nav viņa dzimtā valoda (ja vari). Un lūk, divi speciālisti, kas sirmgalves 80+ klātbūtnē savā starpā sarunājas latviski (kas ir obligāti), bet ar sirmgalvi – krieviski. Tas ir noteikts likumā. Taču man tas šķiet neētiski. Varbūt es kļūdos. Bet es nespēju sevi pārvarēt, manuprāt, tajā ir zināms neglītums, necieņa pret vājo pozīciju.
Un vai šis cilvēks man uzticēsies? Vai arī es raisīšu viņā trauksmainību?
Mūsdienās par krievu valodu ir ierasts runāt tikai kara kontekstā, un, tiklīdz tiek aizskarta krievu valodas lietošanas tēma, izskan vārdi “apdraudējums”, “valsts drošība” utt. Bet kā ir ar tādiem jēdzieniem kā žēlsirdība? Cilvēcība? Savstarpēja sapratne?
Kur mēs paši esam? Kur mēs esam aizgājuši?
Cilvēks ar demenci jūtas nedroši viņam svešas valodas vidē. Es saprotu, ka tas nav valsts drošības jautājums. Lai gan kā uz to paskatās. Vai mūsu valstij nav svarīgāk, lai katrs slimais iedzīvotājs neizjustu trauksmi? Cilvēku ar demenci primārā sajūta ir trauksme, drošības sajūtas trūkums (ne valsts, bet personiskās). Viņiem tas ir Maslova cilvēka vajadzību pirmais līmenis. Nemaz nerunājot par radiniekiem.
Pagājušajā gadā kāds labs cilvēks iesniedza par mums anonīmu sūdzību, protams, Darba inspekcijai. Uz kāda pamata jūs savos sludinājumos pieprasāt, lai jūsu darbinieki runātu krieviski, līdztekus valsts valodai?
Nācās atbildēt. Mēs paskaidrojām, ka lielākajai daļai mūsu klientu, tā vēsturiski ir sanācis, dzimtā valoda ir krievu. Turklāt viņiem ir demence. Dažiem no viņiem vārdu krājumā ir palikuši vien daži vārdi. Dažkārt nepieklājīgi. Bet ir svarīgi, lai mēs viņus saprotam.
Inspekcija droši vien pati ir atviegloti uzelpoja, jo arī tur strādā gudri cilvēki. Taču ja ir sūdzība, nepieciešams reaģēt.
Sludinājumu ar šo prasību mēs noņēmām tādu idiotu un stukaču dēļ, taču auklītes par pieredzi, kas strādā sistēmā ne pirmo gadu, saprot – krievu valoda viņām šeit ir vajadzīga, un viņās tas neraisa sašutumu. Katrā CV viņas no brīvas gribas norāda savas valodu zināšanas. Starp citu, dažas no viņām ir strādājušas par aprūpētājām gan Vācijā, gan angliski runājošās valstīs un zina šīs valodas sadzīves līmenī.
Nevienam no pretendentiem nav atteikts tāpēc, ka viņš “nezina krievu valodu”. Katram ir savs līmenis, turklāt daudzas no mūsu meitenēm ir no reģioniem.
Politiķi izdomā jaunus, arvien stingrākus noteikumus attiecībā uz veciem un slimiem cilvēkiem. Vēl pavisam nesen smējās, ka uz mītiņiem par krievu valodas saglabāšanu iet vieni vienīgi pensionāri.
Tas ir snobisms.
Tāda ir arī attieksme pret pensionāriem. Bezkaislīga, nežēlīga, pašpaļāvīga. Necilvēcīga un sīkumaina.
Man dzīvē svarīgākais vienmēr ir būt saprastajai. Ja es gribu saņemt labu aprūpi un redzu, ka, piemēram, darbinieks nesaprot manu sarežģīto ideju latviešu valodā, es viņam to iztulkošu un palīdzēšu. Man galvenais ir tas, lai darbinieks būtu labs un ievērotu klientu un kolēģu tiesības.
Un es nekad necentīšos “atkrieviskot” savas vecmāmiņas, nekad nemēģināšu “krieviskot” savus latviešu kolēģus – mums ir pilnīga savstarpēja sapratne un mēs cienām viens otru. Pie mums strādā ukraiņi, un vietējās meitenes palīdz viņiem ar dokumentiem, bet klienti komunicē krievu valodā.
Manuprāt, krievu mediju izspiešana ir pilnīga muļķība – tā ir komforta atņemšana, arī maniem klientiem. Mani vecie ļaudis ar prieku klausās LR4 un Doma laukumu, pieplokot ar ausi pie uztvērējiem, lasa avīzes un pat glancētos žurnālus (kurš var).
Ir viens kungs, kurš ar prieku izgriež no žurnāliem skaistas bildes. Viņš sarunājas savā valodā – tā ir krievu valoda, bet sacītā jēga ir saprotama tikai mums un viņa tuviniekiem.
Kurš gribēs, tas sapratīs. Un tas, kurš cenšas panākt visu šo kategoriju kārtošanu, nekad mūžā nepateiks viņiem ne vārda. Viņi viņam nav cilvēki,” savā profilā sociālajā tīklā Facebook raksta Natalja.
