Pasaulē
Kad raksta autors kādā pārtikas uzņēmumā reiz pasūdzējās par to, ka mūsdienu “doktora” desas un cīsiņu garšu nevar salīdzināt ar padomju desām, atbilde bija: “Toreiz bija deficīta garša. Tāpēc viss šķita gardāks...” Bet varbūt tomēr deficīts nemaz nav pie vainas?
Lūk, viena Latvijas ražotāja bērnu desiņu – vidējās cenu kategorijas produkta – sastāvs: cūkgaļa (70 %), ūdens, ciete, sausais vājpiens, sāls, dabīgās garšvielas un garšvielu ekstrakti, stabilizators trifosfāts, antioksidants nātrija eritorbāts, rauga ekstrakts, saharoze, sīpoli, augu ekstrakti, dabīgais aromatizētājs, konservants nātrija nitrīts. Kā redzams, tas drīzāk nav gaļas produkts, bet gan gaļas un dārzeņu produkts, trešo daļu no kura veido ciete.
Bet te ir klasiskās piena desas recepte, kas ņemta no 1938. gada padomju mācību grāmatas “Pārtikas produktu prečzinība”: liellopu gaļa (35 %), cūkgaļa (63 %), olas (2 %). Nav grūti aprēķināt, ka produkts sastāv no 98 % gaļas! Tajos laikos izmantoja tikai dabīgās garšvielas, piemēram, kardamonu, muskatriekstu, piparus. No tā laika receptes mūsdienu desās ir tikai sāls, visas pārējās sastāvdaļas palikušas pagātnē.....
Cita “doktora” desa
Kas attiecas uz “doktora” desu, tā radās PSRS 1936. gadā. Tās “autors” bija pārtikas rūpniecības tautas komisārs Anastass Mikojans (lai gan daži vēsturnieki uzskata, ka esot bijusi Staļina ideja – ne velti desu sākotnēji bija paredzēts nosaukt šī padomju vadoņa vārdā). Recepti izstrādāja ārsti – no tā arī cēlies nosaukums “doktora” desa. Pirmie šo desu esot nobaudījuši bijušie Pirmās kavalērijas karavīri, kuri ārstējās sanatorijā.
Toreiz “doktora” desu ražoja no kvalitatīvas liellopu un cūkas gaļas. Pirms kara izdotajā grāmatā “Gardi un veselīgi ēdieni” par šo desu rakstīts: “Izcila liellopu gaļa un liesa cūkgaļa desu ražošanai tiek īpaši smalki sasmalcināta. Atšķirībā no citām desām tās receptūrā nav speķa, bet labākai garšai un uzturvērtībai maltai gaļai pievieno olas un pienu. Šī desa ir piemērota bērniem un tiem, kam nav ieteicams ēst daudz tauku saturošus produktus...”.
Jūs varat pajautāt: vai arī tā sauktā “attīstītā sociālisma” laikos “doktora” desu gatavoja pēc šīs pašas receptes? Lūk, 1979. gada dokuments, kurā var redzēt, kādiem produktiem ir jābūt “doktora” desas sastāvā:
“Doktora desa”, receptes sastāvs, saskaņā ar valsts standartu jeb GOST: nesālītas izejvielas, kilogramos (uz 100 kg): augstākā labuma liellopu gaļa – 25; trekna cūkgaļa – 70; vistu olas vai melanža – 3; pilnpiens vai vājpiena pulveris – 2; garšvielas un citas piedevas, gramos (uz 100 kg nesālītu izejvielu): galda sāls – 2 090; nātrija nitrīts – 7,1; granulētais cukurs vai glikoze – 200; malts muskatrieksts vai kardamons – 50”.
Taisnības labad jāatzīst, ka kvalitāte tomēr bija savādāka. Desu tika ražots vairāk, taču trūka labu izejvielu: lopkopība attīstījās lēni. Liellopu svara pieaugumu sāka stimulēt, mainot to barošanu un palielinot jauktās rupjās lopbarības daudzumu barības devā. Protams, mainījās arī gaļas garša – galu galā ar graudiem, kartupeļiem un dārzeņiem barota cūka atšķiras no cūkas, kas barota ar koncentrātiem.
Taču visas šīs lietas ir sīkumi salīdzinājumā ar to, kas notika ar “doktora” desu “attīstītā kapitālisma celtniecības” gados. Viens no Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas darbiniekiem privātā sarunā atzinās, ka nereti pie mums veikalu plauktos var atrast desas, kurās gaļas gandrīz nav.....
E-vielas standartu vietā
PSRS laikos visi pārtikas produkti tika ražoti pēc vienotām apstiprinātām receptūrām, kas bija skaidri aprakstītas GOST – valsts standartos. Tagad katrs ražotājs strādā saskaņā ar savām specifikācijām. Rezultātā viena un tā paša nosaukuma desas sastāvs ievērojami atšķiras.
Atsakoties no vecajiem standartiem, mēs ievērojam Eiropas noteikumus. Un saskaņā ar tiem produktiem ir atļauts pievienot aptuveni 3 tūkstošus piedevu!
Lūk, daži no tiem, kas tiek pievienoti “doktora” desai. Pārtikas piedevas: nātrija nitrīts E250, antioksidants E300, 330, emulgators E471, stabilizators E450, garšas pastiprinātājs E621. Pēc šādiem “uzlabojumiem” slavenā desa ir kļuvusi par produktu, kas negatīvi iedarbojas uz patērētāja dzīvībai svarīgiem orgāniem.
Piemēram, antioksidanti rada zarnu darbības traucējumus un, ilgstoši lietojot, var izraisīt vēža šūnu veidošanos...
Par ko sūdzas pircēji
Kā norāda Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Ilze Meistere, patērētāji mūsdienās visbiežāk sūdzas par to, ka produkts nav svaigs vai tam beidzies derīguma termiņš.
- Pirmkārt, ja rodas šaubas par kvalitāti, jāsazinās ar veikalu, lai saņemtu atpakaļ naudu vai apmainītu produktu. Ja saņemat atteikumu, sazinieties ar PVD. Taču nevis atnesot mums konkrētu desu vai cīsiņus, bet gan norādot produkta nosaukumu, vietu, kur to iegādājāties, derīguma termiņu utt. Un speciālisti jau uz vietas paņems paraugus un veiks testus.....
Pēc Meisteres kundzes teiktā, pircējs var arī pats paņemt konkrētu produktu un nogādāt to Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR laboratorijā. Piemēram, ja jums šķiet, ka desa ir pārāk sarkana, un vēlaties noskaidrot, kāpēc tā ir. Vai arī vēlaties uzzināt, vai desas sastāvs atbilst marķējumā norādītajam.
Lai gan vidusmēra pircējam šis prieks nav lēts: par pārbaudēm nāksies maksāt no savas kabatas.
Anekdote par tēmu
Uz restorānu atnāk mednieks un redz, ka ēdienkartē ir “Meža irbīšu kotletes”. Pasūta. Viņam atnes milzīgu šķīvi ar kotletēm. Mednieks piesauc viesmīli:
- Es esmu mednieks. Es zinu, kas ir meža irbīte. Tas ir mazs putniņš, un, lai pagatavotu tādu šķīvi ar kotletēm kā šis, būtu jānošauj vesels bars irbīšu. Sakiet, vai jūs droši vien gaļu ar kaut ko sajaucat?
- Godīgi sakot, jā.
- Kas tas ir, ja tas nav noslēpums?
- Ar zirga gaļu.
- Un kādās proporcijās?
- Nu, apmēram viens pret vienu.
- 1 kg zirga gaļas pret 1 kg irbīšu?
- Nē. Viens zirgs pret vienu irbīti.
Iļja DIMENŠTEINS
