Pasaulē
Rezultātā likumdevēji nolēma, ka pacientiem, kuri pietiekami labi nepārvalda valsts valodu, apmeklējot ārstu, ir pašiem jānodrošina sev tulks, lai valodas barjeras dēļ nerastos pārpratumi. Lai uzzinātu, kāda ir situācija ārstu un pacientu saziņā šodien, Press.lv aicināja uz sarunu Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītāju Jāni Vētru.
(Foto no Asociācijas portāla)
- Likuma grozījumi uzliek pacientiem pienākumu pašiem nodrošināt tulka pakalpojumus saziņai ar ārstu, ja viņi pietiekami labi nepārvalda valsts valodu, lai saprastu, ko ārsts saka,” saka Jānis Vētra. “Turklāt pacientam uz vizīti nav jāņem līdzi latviski runājoša persona, kas iztulkos ārsta vai pacienta teikto. Tas var būt arī automātisks elektroniskais tulkojums, kas veikts ar speciālu mobilo aplikāciju palīdzību - internetā ir daudz dažādu iespēju mutvārdu un rakstisku tekstu tulkošanai, piemēram, Google translate. Visu šo pasākumu mērķis ir maksimāli izslēgt konfliktsituāciju iespējamību. Saskaņā ar likumu ārstam ir tiesības runāt vienā valodā – latviešu, viņam nav pienākums zināt citas valodas. Starp citu, tas attiecas ne tikai uz krievu valodu, pārpratumi var rasties arī, ja pacients runā kādā citā svešvalodā un pie tam nerunā latviski.
- Kā ārsts un pacients parasti risina šo problēmu?
- Piemēram, pacienti, kuriem ir grūtības ar valsts valodu, ņem līdzi kādu ģimenes locekli, kurš zina valsts valodu un var darboties kā tulks. Vai arī profesionālu tulku, ja persona ir vientuļa vai viņa ģimenes locekļi nespēj viņam palīdzēt ar tulkojumu.
Esmu novērojis, ka ambulatorie medicīnas centri ir izstrādājuši visiem - gan ārstiem, gan pacientiem - ērtu darbības algoritmu. Jau vizītes plānošanas posmā vai pierakstot pie speciālista, reģistrators noskaidro, kādā valodā runā pacients un vai viņš sapratīs ārstu, kurš runā tikai latviešu valodā. Tātad vēl pirms ārsta apmeklējuma ir iespējams nokārtot formalitātes, lai izvairītos no konfliktiem. Darbinieki, kas pieņem zvanus, parasti zina, kurš ārsts kādā valodā runā. Tāpēc vēl pirms vizītes, ja nepieciešams, viņi var piedāvāt pacientam vizīti pie ārsta, kurš runā svešvalodā. Tā var būt angļu, vācu, krievu vai jebkura cita valoda.
Ja pacients vēlas pierakstīties pie ārsta, kurš nerunā nevienā no pacientam zināmajām svešvalodām, reģistratūras darbinieks var arī ieteikt pacientam pierakstīties pie cita ārsta. Citiem vārdiem sakot, ir alternatīva. Cik man zināms, šī diezgan veiksmīgā prakse jau ir ieviesta dažos medicīnas centros, kas cenšas nezaudēt klientus un izvairīties no konfliktiem pārpratumu dēļ. Galu galā pacients jau ir pierakstījies, ieplānojis vizīti, varbūt pat samaksājis par to un pavadījis laiku ceļā. Arī ārsts ir rezervējis laiku apmeklējumam. Tad kāpēc gan būtu jājauc visiem plāni? Visus organizatoriskos jautājumus labāk atrisināt iepriekš. Es ceru, ka arī citi medicīnas centri sekos šādu klīniku piemēram.
- Vai ir kāda statistika par to, cik sūdzību par ārstiem saņemts tieši valodas barjeras izraisītas nesaprašanās dēļ?
- Pēdējo ārstu aptauju par šo jautājumu veicām šā gada janvārī. Jaunāku datu pagaidām nav. Ja runājam par rezultātiem, varu teikt, ka šajā aptaujā piedalījās jaunie ārsti, tostarp studenti un rezidenti. Viņi dalījās savā pieredzē. Daudzi atzina, ka viņiem ir bijušas grūtības konsultāciju laikā valodas problēmu dēļ, komunicējot ar pacientiem. Taču nopietnu sūdzību, kas būtu nonākušas līdz Valsts veselības inspekcijai vai kādai citai uzraudzības iestādei, ir ļoti maz. Vairumā gadījumu problēmas tiek risinātas katras konkrētās iestādes ietvaros.
- Esam jau iepriekš vairākkārt rakstījuši par šo tēmu un saskārāmies ar neizprotamu dažu ārstniecības iestāžu attieksmi: mums atbildēja, ka, pierakstot pacientus pie ārsta, viņi neuzskata par vajadzīgu iepriekš brīdināt pacientus par to, kādās valodās runā ārsts. Tādējādi, tā vietā, lai novērstu konfliktsituācijas, viņi tās provocē.
- Diemžēl, šādi fakti ir bijuši. Mēs esam vairākkārt saskārušies arī ar neizpratni par šādas komunikācijas nozīmi no lielo slimnīcu puses. Uz mūsu jautājumiem stacionāri mums atbildēja, ka darbiniekiem vienkārši nav ienācis prātā, ka varētu iepriekš noskaidrot gan pacienta saziņas valodu, gan ārsta potenciālo spēju ar viņu sazināties. Tas mums šķita diezgan dīvaini, tāpēc gada sākumā veicām medicīnas darbinieku aptaujas, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par to, kas patiesībā notiek medicīnas jomā.
Izrādījās, ka diezgan daudzi jaunie ārsti nespēj sniegt medicīniskos pakalpojumus pacientiem krievu valodā, vienkārši tāpēc, ka neprot šo valodu. Tajā pašā laikā daudzi pacienti sagaida no viņiem šādas zināšanas. Rezultātā tā ir nopietna problēma gan pašiem ārstiem, gan pacientiem, un tā ir jārisina.
- Cik ārstu piedalījās jūsu pēdējā aptaujā?
- Savu viedokli sniedza 1 800 respondentu. Mēs centāmies noskaidrot, kā paši ārsti vērtē savu krievu valodas zināšanu līmeni. Tendence ir redzama: 12 % pieredzējušu, jau ilgi strādājošu ilggadēju ārstu, 37 % rezidentu (ārstu, kas vēl tikai mācās) un vairāk nekā puse medicīnas studentu (51 %) norādīja, ka viņu krievu valodas zināšanas ir ļoti vājas vai to nav vispār.
Ir skaidrs, ka ar laiku to mediķu skaits Latvijā, kuri neprot krievu valodu, tikai pieaugs.
Tajā pašā aptaujā atklājās vēl viens skumjš fakts: 54 procenti respondentu norādīja, ka krievu valodas nezināšana ir ietekmējusi viņu profesionālo izvēli. Tādējādi, izvēloties darba vietu, mediķiem bija jāņem vērā, cik svarīgi tajā vai citā medicīnas iestādē ir zināt krievu valodu. Un, ja viņu zināšanas nebija pietiekami augstā līmenī, viņi izvēlējās klīniku vai slimnīcu, kur krievvalodīgo pacientu īpatsvars bija ievērojami mazāks. Citiem vārdiem sakot, krievu valodas nezināšana nopietni ierobežo medicīnas darbinieku nodarbinātības iespējas, un izvēle ir šaurāka.
-Vai jūs domājat, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu ārsti dodas uz ārzemēm?
- Jā, šādu tendenci mēs arī esam novērojuši. Situācijās, kad ārsti stāv nopietnas izvēles priekšā – mācīties krievu valodu, lai paliktu un atrastu darbu Latvijā, vai mācīties kādu no Eiropas valodām - zviedru, vācu vai norvēģu -, lai dotos uz Eiropas valstīm un saņemtu lielāku algu nekā savā dzimtenē, daudzi izvēlas pēdējo – ja jau mācīties, tad labāk zviedru valodu, nevis krievu. Tātad valodas zināšanas neapšaubāmi ietekmē Latvijas jaunie ārsti gatavību palikt Latvijā.
-Atgriežoties pie mūsu medicīnas centriem: kāpēc gan neieviest šādu praksi - katras klīnikas mājaslapā pretī ārsta vārdam norādīt, kādās valodās viņš / viņa runā? Tas ievērojami samazinātu konfliktu skaitu pārpratumu dēļ.
- To varētu izmantot vismaz kā pagaidu risinājumu. Jo ilgtermiņā mēs tomēr ceram, ka arvien vairāk pacientu apgūs valsts valodu un saprašanās starp pacientiem un ārstiem kļūs vieglāka. Nu, bet tiem, kuri joprojām neprot latviešu valodu, vienmēr ir alternatīva - tulks, kas var būt virtuāls, digitālā formātā. Tulkošanu var veikt arī attālināti. Veselības aprūpes nozarē tas jau laiku pa laikam tiek praktizēts, un nevienu vairs nepārsteidz - šādi tulki tiek izmantoti ārstu kabinetos un slimnīcu nodaļās. Tas zināmā mērā atvieglo darbu un, protams, samazina agresijas līmeni ikdienas komunikācijā un darbā ar pacientiem.
- Vai kolēģi, kuri krievu valodu pārvalda augstākā līmenī, nāk palīgā ārstiem, kuri šo valodu neprot?
- Tas ir atkarīgs no darba vietas. Ja slimnīcās ir vairāk iespēju manevriem un pacientus var pārdalīt starp ārstiem atkarībā no viņu valodas zināšanām, tad poliklīnikās, kur ir tikai viens katras specialitātes ārsts, izvēle ir daudz šaurāka.
- Kuru specialitāšu ārstiem ir vissvarīgāk zināt valodu, kura runā pacients, lai varētu savākt precīzāku anamnēzi un sniegt kvalificētāku aprūpi?
- Psihiatriem, neirologiem, psihoterapeitiem, kas ārstē psihiskas saslimšanas, komunikācija ar pacientu ir ārkārtīgi svarīga diagnozes noteikšanai; īpaši svarīgi ir izprast katra pateiktā vārda nianses, kontekstu un apstākļus.
- Vai praksē darbojas veselības ministra Abu Meri savulaik izskanējusī iniciatīva, lai katrā ārstniecības iestādē tiktu nodarbināts tulks, un pacients vai pati slimnīca apmaksātu šāda tulka pakalpojumus?
- Šādas prakses vēl nav. Taču tā būtu ļoti piemērota, īpaši neatliekamās palīdzības nodaļās, kur situācija ir neprognozējama, neviens nezina, kādi pacienti un kurā brīdī tiks atvesti, un ārstiem vienkārši nav iespējams iepriekš sagatavoties.
Šeit būtu labi piemērot globālo praksi, kas veiksmīgi darbojas daudzās ārvalstu slimnīcās, kad personāls zina, kurš no ārstiem kādā valodā runā. Šādā gadījumā, ja tiek ievests itāļu pacients, pie viņa varētu nekavējoties nosūtīt ārstu, kurš runā itāļu valodā. Šim nolūkam neatliekamās palīdzības nodaļā varētu nekavējoties signalizēt kolēģiem, jautājot, kas varētu iesaistīties šāda pacienta aprūpē. Protams, tas tiktu uzskatīts par papildu darbu, un ārstiem par šādu palīdzību varētu piemaksāt.
Lai novērtētu, kā gada laikā ir mainījusies situācija ar valodas barjeru starp ārstu un pacientu, nākamgad mēs atkal veiksim ārstu aptauju. Par rezultātiem informēsim sabiedrību.
Tikmēr medicīnas jomā joprojām ir ļoti liels ārstu trūkums. Ārvalstu studenti no Indijas nespēj aizpildīt pieejamās vakances tā paša iemesla dēļ - viņi pietiekami labi neprot latviešu valodu, lai strādātu un komunicētu ar pacientiem.
