Pasaulē
97,75 % airBaltic pieder valstij – pagaidām. Uzņēmumam ir nopietnas problēmas, par ko liecina iecere norakstīt parādsaistības 571 miljona eiro apmērā, lai padarītu to pievilcīgāku nākamajiem investoriem.
No kurienes rodas šādas finansiālas bedres? Man šķiet, ka galvenais iemesls tam varētu būt komunikācijas problēmas. Kā zināms, saskaņā ar Valsts valodas likumu (6. panta 1. daļa) vadītājam uzņēmumā ar valsts kapitālu – un pat šādā līmenī! – ir nepieciešamas latviešu valodas prasmes C1 līmenī. Gauss, kā zināms, latviski nerunā un, acīmredzot, negrasās to apgūt.
Dīvainākais ir tas, ka taksometru vadītājiem valsts valodas prasmes tiek pārbaudītas. Saeimas opozīcijas deputāti, kuri tāpat neko nelemj, regulāri tiek sodīti par neierašanos uz latviešu valodas pārbaudi Valsts valodas centrā. Un te ir stratēģiski svarīga valsts uzņēmuma vadītājs – viņš latviski nerunā vispār, un neviens par to neceļ troksni. Kur ir valodas inspektori un kaislīgie latviskuma aizstāvji? Kurā brīdī mēs esam ieviesuši sistēmu, kurā taksistu kastai valsts valodas prasmes tiek regulāri pārbaudītas, bet nesodāmo cilvēku kasta var 13 gadus vadīt lielāko valsts uzņēmumu, pelnot desmit reizes vairāk nekā parasts taksists, un nerunāt valsts valodā?
Aiz mēles Gausu neviens nevilka, bet viņš tomēr uzskatīja par vajadzīgu paziņot, ka 28 gadu laika airBaltic ir samaksājis budžetā nodokļos veselus 400 miljonus eiro. Runa pat nav par to, ka 400 miljoni eiro ir mazāk nekā 571 miljons eiro nodokļu maksātāju naudas, ko valdība vēlas norakstīt neatgūstamos zaudējumos. Runa ir par to, ka, ja uzņēmums, kas nodarbina 2,5 tūkstošus cilvēku, 29 gadu laikā samaksā nodokļos 400 miljonus eiro, tad tie ir tikai 430 eiro uz vienu darbinieku mēnesī. Tā ir niecīga summa! Vai viņi visi tur saņem minimālo algu? Nu ne gluži, ja spiežam pēc paša Gausa algas – 2022. gadā Gauss saņēmis 853 460 eiro algu airBaltic, kā arī vēl 417 519 eiro “citus ienākumus”.
Tad rodas jautājums: kāpēc tik maz samaksāto nodokļu? Taču arī šo jautājumu Gausam neviens pat nemēģina uzdot. Acīmredzot saprotot, ka uz visiem jautājumiem viņš vienkārši atbildēs: latviski nerunāju un nesaprotu. Un viņš parādīs slepeno nesodāmo kastas zīmi, pēc kuras jautātāji aiziet katrs uz savu pusi, kasot galvu un murminot: nē, nu neko nepadarīsi, viņam atļauts, viņš taču nav kaut kāds taksists Ivaničs vai veikala pārdevēja tante Zina.
Bet kurš gan man varētu paskaidrot, kāpēc viņam ir atļauts? Kādā likumā mums ir rakstīts par šādu apbrīnojamu kast? Kad tas tika pieņemts? Kur es to varu izlasīt? Palīdziet, mīļie ļautiņi!”
