Pasaulē
Grozījumus virza līdzšinējās opozīcijas partijas "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība, bet zem tiem parakstījušies arī atsevišķi "Jaunās vienotības" deputāti. Lemjot par izmaiņu tālāku virzīšanu, 30. aprīlī parlamentā to atbalstīja arī daudzi "Progresīvo" un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāti, bet pret bija vai balsojumā nepiedalījās pārsvarā "Latvija pirmajā vietā" un bijušie "Stabilitātei" deputāti, kā arī atsevišķi ZZS un "Progresīvo" deputāti.
"Apvienotā saraksta" līdzpriekšsēdētājs Edvards Smiltēns iepriekš pauda, ka krievu valodas "ilgstoša un plaša izmantošana" sabiedriskajos medijos nevarot tikt vērtēta kā informācijas pieejamības nodrošināšana iedzīvotājiem ar nepietiekamām latviešu valodas zināšanām, bet tas esot "faktors, kas var tikt izmantots atšķirīgas identitātes un lojalitātes Krievijai veidošanai". Pēc viņa paustā, šāda prakse "ietekmē vienotas vērtību telpas veidošanos Latvijā un rada riskus valsts suverenitātei".
Viņš klāstīja, ka ST savā spriedumā ir skaidri definējusi latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas aizsardzības principus sabiedrisko mediju darbībā. Līdz ar to likumdevējam esot pienākums rīkoties atbildīgi un veikt izmaiņas normatīvajā regulējumā, "lai latviešu valodas loma stratēģiski nozīmīgajā Latvijas mediju telpas daļā tiktu stiprināta un nostiprināta".
Likumprojekts izstrādāts pēc ST 2026. gada 30. marta sprieduma, ar kuru vairāki spēkā esošie likuma regulējumi par sabiedriskā medija saturu mazākumtautību un svešvalodās atzīti par neatbilstošiem Satversmei un noteikti par spēkā neesošiem no 2027. gada 1. maija.
Grozījumi paredz, ka sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem būs tiesības, nevis pienākums, veidot raidījumus "mazākumtautību valodās, kuras nav pašpietiekamas", ievērojot samērīguma principu un sabiedrības integrācijas mērķus. Savukārt raidījumu veidošana "mazākumtautību valodās, kuras ir pašpietiekamas", būtu pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos - ārkārtējā situācijā, izņēmuma stāvokļa laikā vai mērķtiecīgi atspēkojot maldīgu un demokrātiju apdraudošu informāciju. Kas ir šīs "pašpietiekamās valodas", likumprojektā nav konkretizēts, bet noprotams, ka runa varētu būt par krievu valodu.
Vienlaikus grozījumi paredz sašaurināt sabiedriskā medija iespējas raidlaikā atvēlēt saturu svešvalodās, nosakot, ka no 2027. gada 1. maija daļu no vienas radio programmas un daļu no vienas televīzijas programmas varēs atvēlēt raidījumiem svešvalodās un mazākumtautību valodās, neparedzot iespēju veidot veselas atsevišķas programmas šādās valodās.
Politiķu traktējumā, izmaiņu mērķis ir "stiprināt vienotu Latvijas informatīvo telpu, veicināt sabiedrības saliedēšanu uz valsts valodas pamata un vienlaikus nodrošināt samērīgu mazākumtautību informēšanu, ņemot vērā valsts drošības apsvērumus".
Likuma izmaiņu spēkā stāšanās paredzēta 2027. gada 1. maijā.
Jau vēstīts, ka ST atzinusi, ka regulējums par sabiedrisko mediju satura veidošanu mazākumtautību valodās neatbilst Satversmei.
Kā aģentūrai LETA uzsvēra tiesā, tieši likumdevējam, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību un redakcionālo brīvību, ir jānodrošina, lai sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvaroti tiktu aizsargāta gan latviešu valoda, gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, gan valsts drošība.
ST norādīja, ka Latvijas valsts pamatus un nacionāli kulturālo identitāti nosaka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, bez kuras nav iespējama Satversmē nostiprinātā valsts pastāvēšana. "Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība cauri laikiem," uzsvēra ST.
Sabiedrisko mediju konstitucionālā misija ir stiprināt demokrātiskai valstij raksturīgās vērtības, tai skaitā arī gādāt par latviešu valodu, veicinot iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij, akcentēja ST.
Tiesā papildināja, ka no Latvijas valsts konstitucionālās identitātes būtības izriet princips, ka sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā, lai tā patiesi kalpotu par visas sabiedrības, tostarp mazākumtautību, kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Savukārt atkāpe no šā principa ir pieļaujama vienīgi tādēļ, lai pildītu citus valstij no Satversmes izrietošos pienākumus, un tikai tādā apjomā, kas neapdraud valsts valodas statusu un funkcijas.
Vienlaikus, kā uzsvēra ST, Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts ciena mazākumtautības un to tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, kas ir nostiprinātas Satversmē.
Tiesā norādīja, ka valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu pieeju medijiem, veicinātu toleranci un kultūru daudzveidību. Tomēr valsts pienākumu apjoms attiecībā uz mazākumtautību tiesību nodrošināšanu ir atkarīgs no konkrētās mazākumtautības faktiskās situācijas valstī, piemēram, skaitliskā sastāva, valodas izplatības, mediju pieejamības, vēlmes un spējas patstāvīgi nodrošināt piekļuvi informācijai savā valodā, kā arī citiem apstākļiem, paskaidroja ST.
Konkrētajā lietā ST konstatēja, ka krievu valoda Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, jo joprojām ir plaši pieejami komerciālie mediji krievu valodā. Turklāt pastāv drukātie, audiovizuālie un digitālie mediji, kā arī desmitiem citu valstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotu programmu, kas piedāvā saturu krievu valodā.
"Līdz ar to attiecīgās mazākumtautības valodas pastāvēšana un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana nav apdraudēta un pie krievu mazākumtautības piederošās personas spēj efektīvi īstenot savas tiesības mediju telpā bez īpaša valsts atbalsta," secināja ST.
